Kā saglabāt un nosargāt bērna sirdsmieru

Par bērnam nepieciešamo emocionālo atbalstu, ikdienā tiek runāts daudz. Tomēr reālā situācija un prakse parāda to, ka vecāku zināšanas un izpratne šajā jomā ir nepietiekamas. Apzināti saku zināšanas, jo pieļauju, ka lielākais vairums vecāku izprot to, cik nozīmīgi bez materiālā atbalsta, ikdienā bērnam ir sniegt arī pietiekamu emocionālo atbalstu, bez kura nav iedomājama nevienas emocionāli stabilas personības izaugsme. Šoreiz par jaunākā skolas vecuma bērnu emocionālajām vajadzībām sākumskolā.

· Vai aizvedot savu atvasi uz skolu, iedomājamies, ka nu ir mainījusies arī vecāku loma?

· Bērns no bērnudārznieka ir kļuvis par skolēnu, bet vai vecāku līdzšinējā loma var palikt nemainīga un būs piemērota arī skolniekam?

Viennozīmīgi nē, jo gan ierastais dzīves ritms, gan līdzšinējās prioritātes turpmāk būs jāpielāgo skolas izvirzītajām prasībām.

Pirmajā brīdī lomu izmaiņa no bērnudārznieka par skolēna vecākiem, var nešķist īpaši nozīmīga, tomēr tās līdzi nestie uzdevumi un pienākumi var samulsināt un samudžināt dzīvi pat visrūdītākajiem. Un te nu ir jāsastopas ar to, ka ne vienmēr vecāki ir gatavi un izprot šīs lomas nozīmīgumu sava bērna emocionālā komforta nodrošināšanai, ne tikai uzsākot skolas gaitas 1. klasē, bet arī mācoties pārējās sākumskolas klasēs.

„Ko tad no mums vēl vajag?” Neizpratnē vaicā vecāki – „Paēst iedodam, apģērbu un skolas lietas sagādājam, „kā skolā iet?” arī noskaidrojam, uz vecāku sapulcēm aizejam. Kas vēl?”

Daļai vecāku pastāv priekšstats, ka bērns jau ir pietiekoši liels tagad, lai pats ar visu tiktu galā, savukārt par to, kas attiecas uz mācību procesu, lai atbild skola un skolotāji. Pie skolas durvīm vecāku atbildība beidzas. Daļēji atbildība, protams, tagad pieder skolai, bet par to, lai līdz skolas durvīm skolēnu pirmajās klasēs nogādātu laikus un sagatavojušos, atbildam tomēr mēs pieaugušie, kas esam savu bērnu vecāki.

Ne reizi vien nācies saskarties ar vecāku vieglprātīgo attieksmi pret ierašanos skolā laikus, bet no mazā cilvēka redzes punkta, tas ir milzīgs pārdzīvojums - kavēt stundu un nebūt klasē pirms stundas sākuma.

Iedomājieties šo ainu, kad mazais cilvēks, elsodams, vēl īsti nepamodies, pa tukšajiem skolas gaiteņiem pieskrien pie klases durvīm, aiz kurām jau valda klusums un runā tikai skolotājs.

Kopš uzsāktas skolas gaitas, bērnam ir parādījusies vēl viena autoritāte un tas ir skolotājs. Līdzīgi kā ir kauns no vecākiem, vēl lielāks kauns un bailes ir par to, kāda būs skolotāja reakcija, kad es atvēršu klases durvis? Mazās sirsniņas pukstus tajā brīdī labs klausītājs noteikti sadzirdētu pat koridora otrā malā.

  Un te nelīdz vairs ne vecāku mierinājums, ne argumenti par to, ka tas taču nekas, citi arī mēdz kavēt vai neņem vērā, ko tā skolotāja Tev saka utt. Vecāku argumentācija šajā situācijas skaidrojumā tiek vērsta, lai bērna acīs attaisnotu sevi, un diemžēl nepamanītas un neievērotas paliek bērna izjūtas par to, ka bērna prātu pirmajā mācību stundā vairāk aizņēmis pārdzīvojums par kavējumu, nevis skolotāja mācītais. Šis ir tikai viens situācijas piemērs, kas bērnam var sarežģīt pielāgošanos jaunajiem sociālās sfēras nosacījumiem un veicināt neadekvātu apkārtējās vides, sevis paša uztveri, apgrūtināt spēju mācīties, pašorganizāciju un nepieciešamās uzvedības izmaiņas, lai pilnvērtīgi pievērstos mācību procesam. 

Ikvienam bērnam neizbēgami nākas pārdzīvot zināmu emocionālu diskomfortu, līdz viņš apjauš un saprot skolas izvirzītās prasības. Palīdzēt to izdarīt var vecāki, kas iesaistās un ir pietiekami līdzatbildīgi, lai sadarbotos ne tikai ar bērnu, bet arī ar skolotāju.

                Ikviens no mums ikdienā sagaida līdzvērtīgu attieksmi un cieņas apliecinājumu, vai tā būtu ierašanās norunātajā laikā vai nepieciešamās informācijas sniegšana vai ikdienišķa atbildēšana uz e-pasta vēstulēm. Tomēr gadās arī situācijas, kad vecāki, nesaskatot vajadzību, vai savas aizņemtības dēļ, aizmirst un ignorē skolotāja vēstījumus, un diemžēl neapzināti savu atvasi nostāda ļoti neērtās situācijās, jo mazo cilvēku, kurš no rīta aiziedams uz skolu secina, ka viņam vecāki nav līdzi iedevuši nepieciešamo zvaniņu kopdziedāšanai, kartiņu apsveikšanai, cepuri uzvilkšanai u.c., lielākoties pārņem emociju gamma, sākot no izmisuma līdz pat dusmām, nožēlai un bezspēcībai situācijas priekšā.

Šīs ir tās reizes, kad bērns var parādīt sevi, izcelt savu individualitāti, darot to kopā ar visiem un vienlaicīgi tādā veidā, iegūstot tik ļoti nepieciešamo kopības sajūtu, kas rada drošības sajūtu un veicina pašmotivāciju, ne tikai mācību procesā, bet arī citās ar pašrealizāciju saistītās jomās.

Diemžēl arī šajās situācijās vecāki mēdz grēkot, jo mazā cilvēka pārdzīvojums tiek uztverts caur pieaugušo prizmu, kas diemžēl izslēdz jebkādu sapratni par bērna pārdzīvojumu, tā vietā cenšoties attaisnot savu rīcību, rūpēs par to, lai bērna acīs nezaudētu savu autoritāti.

Reizēm, bērnam sasniedzot padsmitgadnieka vecumu, vecāki sastopas ar bērna interešu zudumu vai negribēšanu mācīties, to norakstot uz slinkumu. Bet slinkums lielākoties šajos gadījumos ir saistāms ar to, ka bērns vairs negaida panākumus. Slinkums lielākajā daļā gadījumu ir mazvērtības jūtu izpausmes forma. Ja bērns gaida panākumus viņš nekad nav slinks. Pavērojiet, kā pēc saņemtas uzslavas, bērns turpina darboties, viņš ir azartisks un pārņemts ar procesu. Viņš sagaida panākumus tajā, ko dara.

Sūdzības par to, ka bērns nav izpildījis mājas darbus ir regulāra parādība skolā, ne tikai no skolotāju puses, bet arī no vecāku puses. Bieži vien nākas dzirdēt vecākus bezspēcībā nopūšoties par to, ka bērns atkal saņēmis nesekmīgu atzīmi, jo nav izpildījis mājas darbu.

Pēc sarunām ar vecākiem nākas secināt, ka vecākiem pietrūkst izpratnes par to, cik daudz no bērna var prasīt katrā konkrētā vecumposmā. Kļūdaini ir iedomāties, ka beidzot 1. klasi, bērnam jūsu palīdzība vairs nebūs nepieciešama un viņš pats ar visu lieliski tiks galā. Bērnā izveidot prasmi mācīties, sekmē tieši vecāku iesaistīšanās, piemēra rādīšana un līdzdalība mācību procesā, vismaz pirmajās klasēs. Kopīgajā mācību un saskarsmes procesā gan mājās, gan skolā, bērnam tā ir iespēja mācīties ieklausīties savās sajūtās un novērtēt savu pūliņu rezultātus.

Šobrīd atbalstīt bērnu mācību procesā, vecāki var ar e-klases palīdzību, regulāri sekojot un pārbaudot (nejaukt ar kontrolēšanu, kas paredz tūlītējas soda sankcijas), vai bērns uzdoto sapratis un izpildījis. Šādā veidā vecāki parāda bērnam, ka viņiem nav vienaldzīgs tas, ar ko viņš ikdienā nodarbojas, savukārt bērns skolu vairs nejūt, kā kaut ko atsevišķu, ārpus ģimenes esošu un svešu.

Arī tad, ja bērns kādu iemeslu dēļ nav varējis vai nevar apmeklēt skolu, vecāku pienākums ir par to paziņot klases audzinātājam laicīgi, kaut vai nosūtot informatīvu īsziņu, jo pretējā gadījumā, bērnam atnākot uz skolu, pašam ir jākārto „pieaugušo lietas” un iespējams var nākties saskarties ar skolotāja personīgo attieksmi pret izveidojušos situāciju. Un šeit nepiederētos runāt par skolotāja kompetenci un atbildības robežām, ja mēs kā vecāki, neesam izpildījuši to pienākumu, ko skola mums lūdz, ziņot par bērna prombūtni. Tā nevilšus mēs savu bērnu esam nostādījuši neērtā situācijā starp pieaugušajiem, kas abi ir autoritātes bērnam.

Šie nedaudzie piemēri, tikai nedaudz ieskicē visu to emocionālo pārdzīvojumu gammu, ko bērnam ik dienas jāpārdzīvo. Savukārt, ja mēs bērnu atstājam vienu un ar savu līdzatbildību neatbalstām viņa skolas gaitas, tas bērnu noved pie ilgstoša psiholoģiska sasprindzinājuma, kas savukārt rada grūtības koncentrēties mācībām. Bērns kļūst bezatbildīgs, neuzmanīgs, sāk atpalikt mācībās, zaudē motivāciju un vienkārši nevēlas iet vairs skolā. Augošās prasības, kas dienu no dienas pieaug, bērnu pakļauj vēl lielākam stresam un, nesaņemot no vecākiem atbalstu, izsīkst gan bērna emocionālā pasaule, gan fiziskie spēki.

Mūsdienās savu nozīmi ir zaudējuši dažādi savstarpējās saskarsmes un ikdienas dzīves rituāli, kas agrāk bija neatņemama katras ģimenes dzīves sastāvdaļa. Pie tādiem var minēt, kaut vai kopīgu maltīšu ieturēšana ģimenē. Tās var būt nesteidzīgas brokastis vai vakariņas, bet brīvdienās arī pusdienas.

Ir viegli pamanīt atšķirību starp bērniem, kas skolā no rīta ieradušies vecāku aprūpēti, pabrokastojuši, saņēmuši ik rīta iedrošinājumu un tiem, kurus vecāki tikai papūlējušies izcelt no gultas un pārējais atstāts bērnu pašu rokās.

Vai atceraties seno pirkstu spēli „Jānīt’s, bānīt’s iet uz skolu, vecmāmiņa lūr pa logu”? Skan amizanti, bet tanī pat laikā arī tā ir svarīga rituāla viena no sastāvdaļām, kas aizejošajam Jānītim dod drošības sajūtu, ka viņa atbalsts ir vecmāmiņa, kas nemainīgi katru rītu ar savu skatienu pavada viņu uz skolu un sagaida atgriežoties mājās.

Un vienalga, vai jūs no rīta esat labā noskaņojumā vai sliktā, rituālam ir jāpaliek nemainīgam. Nav pieļaujama situācija, kad vecāks dusmu iespaidā ik rīta atvadu bučas un laba novēlējuma vietā, bērnam uzgriež muguru un tādā veidā izrāda savu aizvainojumu. Bērns jūs nesapratīs, bet atlikušo dienu viņa prātu un sirdi nomāks skumjas un atstumtības sajūta, kas noteikti nav tas labākais veids kā bērnu motivēt mācībām.

Vēl kāds rituāls, kas bērnu dara mazāk trauksmainu un dod tam drošības sajūtu ir gulēt iešana noteiktā laikā un vecāku sirsnīgi novēlēts : „Ar labu nakti!”. Arī šis ir veids, kas ļaus bērnam justies mīlētam, ja ik vakara gulētiešanu padarīsiet par patīkamu kopā būšanu, kad esot jau zem segas, bērns var jums uzticēt dienā notikušo, ko nav paspējis izstāstīt pa dienu. Sirsnīga saruna var būt pašas labākās zāles bērna dienā uzkrātajam nemieram un pārdzīvojumiem.

Protams, pastāv arī otra galējība, kad vecāku pārāk lielā iesaistīšanās mazā cilvēka ikdienā, pārstāj būt paša bērna dzīve, tomēr praksē novērojams, ka šādu gadījumu ir ārkārtīgi maz, turpretī nevērība pret bērna vajadzībām un emocionālo pasauli ir sastopama ievērojami biežāk. 

 Skolas aktivitātes ir mainīgas. Saskarsme bērnu un skolotāju vidū skolā ir pietiekami dinamiska, tāpat ikdienas aktivitātes ir dažādas un mainīgas. Iespaidu bērnam skolā ir pietiekoši, tādēļ ne tikai mazāku bērnu dzīvē, bet arī skolēna ikdienā būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība dienas režīmam.

                Tas bērnā rada un nostiprina drošības sajūtu, par to, ka mājās viss ir palicis un paliks nemainīgi. Stabilitāte un noturība bērnā rada uzticību vecākiem, jo bērnā veidojas pārliecība, ka vecāki par viņu interesējas un rūpējas. Pretējā gadījumā, ilgstoši ignorējot vai noniecinot bērna jūtas, viņš kļūst neprasmīgs sociālās situācijās un saskarsmē ar citiem, kas citos izraisa pretestību un antipātijas.

Šādu bērnu centieni pēc uzmanības un emocionālas tuvības, bieži vien netiek izprasti pareizi no apkārtējo puses un bērns saņem pretēju reakciju gaidītajai – noraidījumu. Ar laiku bērns, kurš saņēmis emocionālu noraidījumu ne tikai no vecākiem, bet arī no vienaudžiem un citiem pieaugušajiem, izdara secinājumu, ka ja jau neviens viņu nemīl, tad nevienam arī nerūpēs, ja viņš būs sastrādājis ko nelāgu vai nebūs izpildījis sev uzticētos pienākumus. Tādēļ neizpildīdams solīto vai izdarījis ko nosodāmu, bērns ar laiku vairs nejūt, ka būtu kādu sarūgtinājis un no tā nekaunas, un nodarīto nenožēlo. Situāciju var mainīt tikai tad, kad pieaugušie bērnam ļauj saprast, ka viņš ir pelnījis cienīgu attieksmi pret sevi.

Tādēļ vēlu visiem cienīgu attieksmi vienam pret otru, un vecākiem - izturību un neizsīkstošu ticību saviem spēkiem, kas spēj stiprināt ikdienas gaitās.

 

Laura Liberte,

laikraksts „Izglītība un Kultūra” Nr. 10/2012